Valdis Klišāns – Kristīgās baznīcas sākumi Austrumeiropā

Valdis Klišāns

Materiāli stundām un aktualitātēm

Kristīgās baznīcas sākumi Austrumeiropā

Viena no Putina tēzēm ir par Maskavu un Krieviju kā pareizticības galveno izplatības centru, ticības sākuma punktu.

–>LEJUPIELĀDĒT PDF<–

Kopš 4. gadsimta, kad kristietība Romas impērijā tika pasludināta par valsts reliģiju, tā sāka pakāpeniski izplatīties arī pārējā Eiropā. Neraugoties uz panākumiem, kristīgā baznīca nespēja saglabāt vienotību. Jau seno un viduslaiku mijā līdzās vispārējai jeb katoļu baznīcai veidojās atšķirīgi kristīgie strāvojumi – ariāņi, nestoriāņi, monofizīti u.c. Galvenais domstarpību cēlonis bija meklējams atšķirīgajā Svētās Trīsvienības dogmas izpratnē un ar to saistītajā jautājumā par Jēzus dievišķo un cilvēcīgo dabu. Arī valdošajā katoļu baznīcā laika gaitā arvien vairāk sāka iezīmēties atšķirības un pretrunas starp latīņu valodā runājošajiem un rakstošajiem Rietumeiropas garīdzniekiem un Austrumromas jeb Bizantijas garīdzniecību, kas lietoja grieķu valodu. Bizantieši uzskatīja, ka Roma kā pilsēta, kas senatnē bijusi pagānisma centrs, aptraipīta ar pagāniskā laikmeta upuru asinīm un tāpēc tā nevar būt svēta vieta. Savukārt Konstantinopole jau kopš pilsētas sākumiem tika veidota kā kristīga un svēta pilsēta. Ar laiku Austrumu garīdznieki sāka apstrīdēt Romas pāvesta kā baznīcas galvas autoritāti. Rietumu un Astrumu bīskapu starpā sākās dogmatiski strīdi arī par citiem jautājumiem. Garīdzniecība Astrumos ticēja, ka Dieva Trīsvienības trešā persona – Svētais Gars izriet tikai no Tēva, bet ne no Dēla, kā domāja rietumos (filioque – “un Dēla”). Strīdi notika arī jautājumā par nepieciešamību garīdzniecībai ievērot celibātu, kas ieviesās Rietumos. Atšķirīgi Rietumeiropā un Bizantijā veidojās baznīcas attiecības ar laicīgo varu. Atšķirību cēlonis meklējams apstāklī, ka seno laiku beigās Austrumroma ne tikai nepiedzīvoja politisko sabrukumu, bet spēja saglabāt centralizētu un birokrātisku valsts pārvaldes aparātu. Līdz ar to arī turpmāk – viduslaikos baznīca palika laicīgās varas kontrolē. Baznīcas augstākā amatpersona austrumos – Konstantinopoles patriarhs bija spiets pakļauties imperatoram, kurš tika uzskaitīts par „Kristus dzīvo tēlu” un baznīcas galvu. Imperators apstiprināja patriarha amata kandidātu sarakstu un vadīja nozīmīgākās baznīcas sinodes(1) un koncilus (2). Savukārt baznīca rietumos Rietumromas impērijas sabrukuma un tam sekojošās politiskās sadrumstalotības dēļ kļuva arvien patstāvīgāka un ieguva laicīgu ietekmi.

Atšķirības kristīgās baznīcas latīņu un grieķu daļu starpā kļuva arī vizuāli pamanāmas. Bizantijā veidojās savdabīgs sakrālās arhitektūras stils, kuram par paraugu kalpoja imperatora Justiniāna laikā celtā Sv. Sofijas katedrāle Konstantinopolē. Veidojās no rietumiem atšķirīgi svētbilžu jeb ikonu glezniecības kanoni un atšķirīga liturģiju norise. Svētās Mises laikā Austrumos lietoja raudzētu, bet Retumos neraudzētu maizi. Romas baznīcu ēkas bija krēsli un tika atskaņota ērģeļu mūzika, grieķu baznīcās sēdēt nedrīkstēja, ērģeļu mūzika tika uzskatīta par ķecerīgu un plaši tika piekopta kora dziedāšana – sengrieķu teātra mantojums.

8. gadsimtā Bizantijā sākās ikonoklastu (3) cīņas. Imperators Leons III uzsāka cīņu par ikonu aizliegšanu. Viņš apgalvoja, ka svētbildes esot cilvēku roku darinātas, tātad to pielūgšana jāuzskata par elkdievību. Tika izdots edikts par ikonu iznīcināšanu, baznīcās tās aizzieda ar kaļķiem, tika konfiscēti klosteru īpašumi. Garīdzniecība un sabiedrība sadalījās divās nometnēs – ikonoklastos un ikonu aizstāvjos. Romas pāvests atbalstīja ikonu piekritējus, kas uzskatīja, ka ikona ir nevis vienkārši cilvēka radīta, bet radīta Dieva iespaidā un gleznotājs esot tikai starpnieks starp Dievu un cilvēku. Lai gan 9. gadsimtā konflikts beidzās ar ikonu piekritēju uzvaru, abu baznīcas daļu starpā plaisa un neuzticēšanās bija vēl vairāk pieaugusi. Vēsturnieki izteikuši dažādas versijas par ikonoklasta cēloņiem. Vieni uzskata, ka cēlonis meklējams izglītotāko grieķu apskaidrībā, ka baznīcas kulti nesaskan ar Svēto rakstu mācību, proti, baznīca veicina dažādu elku un relikviju pielūgsmi. Otrie uzskata, ka cēlonis bija ļoti pragmatisks – laicīgā elite un imperatora galms vēlējies sagrābt baznīcas bagātības, un vienlaikus vēl tālāk attālināties no latīņu tradīcijām un Romas ietekmes. Savukārt trešie ikonoklastā saskata ārējo ietekmi – austrumu kaimiņzemēs, kur valdīja islāms, Dieva atveids vispār bija aizliegts.

Roma un Konstantinopole sacentās arī par pagāniskās Eiropas, galvenokārt rietumu un dienvidu slāvu cilmes tautu kristianizāciju. Tā gāja soli solī valstiskuma veidošanos. Cīņās pret avāriem pamazām bija izveidojusies morāvu cilšu savienība. 9. gadsimta sākumā morāvu kņazs Moimirs apvienoja vairākas rietumslāvu ciltis, izveidojot Morāvijas jeb Lielmorāvijas valsti. Tā atradās nemitīgos konfliktos ar Austrumfranku valsti jeb vāciešiem. 855. gadā sākās liels karš starp Morāviju un Vāciju. Cīņās pret vāciešiem Morāvija lūdza Bizantijas palīdzību. Morāvu kņazs Rostislavs sūtīja Bizantijas imperatoram Mihailam vēstījumu “mūsu zeme ir kristīta, taču trūkst tajā skolotāja. Neprotam ne latīņu, ne grieķu valodu”. Imperators nosūtīja uz Lielmorāviju divus grieķu mūkus un sludinātājus – brāļus Kirilu un Metodiju. Kirilam jau bija misionāra darba pieredze Hazāru kaganātā, kur viņš bija imperatora sūtīts. Brāļi, dzimuši un auguši Salonikos, zināja Balkānu slāvu valodu, viņi uz grieķu alfabēta un Balkānu slāvu valodas bāzes viņi izveidoja jaunu rakstību – glagolicu jeb kirilicu. Vienlaikus viņi sāka tulkot slāvu (senslāvu jeb baznīcslāvu) valodā Svētos rakstus, kas izraisīja milzīgu vācu garīdznieku neapmierinātību. Latīņu tradīcijas atbalstošie garīdznieki apgalvoja, ka Svētie raksti drīkstot būt tikai ebreju (aramiešu), latīņu un grieķu valodās. Vācieši par to sūdzējās Romā, tāpēc pāvests Kirilu un Metodiju 867. gadā atsauca uz Romu. Domājams, ņemot vērā ikonoklastu cīņas iznākumu, Roma nevēlējās jaunus konfliktus ar Konstantinopoli, tāpēc apstiprināja abu brāļu misiju, kā arī liturģiju slāvu valodā. Konstantīns vēlāk devās uz Bulgāriju, bet Medodijs palika Morāvijā, kur tika iecelts par Morāvijas metropolītu. Tomēr pēc Metodija nāves vāciešu atbalstītie latīņu garīdznieki guva virsroku. Lielmorāvijas valsts izira, tās vietā vēlāk izveidojusies Čehija piekopa latīņu kristīgās tradīcijas.

Grieķu baznīcu 9. gadsimtā pieņēma Donavas Bulgārija un serbi, bet viņu kaimiņi horvāti un slovēņi ticības lietās nonāca Romas atkarībā. Kā jau rakstītus iepriekš, Rietumu kristietību pieņēma arī maģāri, kā arī poļi un pēc ilgstošām cīņām rietmslāvu ciltis, kas tolaik apdzīvoja mūsdienu Vācijas austrumu apgabalus – Meklenburgu (slāvu Veļigradu), Saksiju (slāvu Lužicas Serbiju) un Brandenburgu (slāvu Bradeļecu).

Rusu zemē pirmās ziņas par kristīgo ticību saistās ar Askolda un Dīra valdīšanu Kijevā. Vēsturnieki uzskata, ka kristietības grieķu varantu viņi iepazina, veicot karagājienu pret Bizantiju un pēc tam 15 gadus valdīja Kijevā kā kristieši. Viņu slepkava un vēlākais Kijevas lielkņazs Helge-Oļegs bija pagāns. Arī Rurika dēls Ingvars-Igors bija pagāns, taču viņa varas laikā Krievzemē palielinājās kristīgo draudžu skaits. Kā jau minēts iepriekš, Igora sieva Helga-Olga Konstantinopolē kristījās. Olgas dēls Svjatoslavs ne tikai nevēlējās kristīties, bet vēlējās sākt kristiešu vajāšanas. Pagānu priesteri bija pārliecinājuši Svjatoslavu, ka viņa militārajās neveiksmēs vainojama kristietības izplatība ko slāvu dievi uzskata par nodevību. Krievzemes kristīšana notika Olgas mazdēla – lielkņaza Vladimira valdīšanas laikā.

Eirāzijas mērogā oficiāla baznīcas šķelšanās notika 11. gadsimta vidū. Šajā laikā vikingu pēcteči – Francijas normandieši iekaroja bizantiešiem piederošo Sicīlijas salu. Pāvests Leons IX izdeva rīkojumu par grieķu baznīcas ceremoniju aizliegšanu Sicīlijā. Konstantinopoles patriarhs Kerulārijs pasludināja pāvestu par ķeceri un lika atjaunot grieķu ritu Sicīlijas baznīcās. 1054.gadā pāvests ekskomunicēja (4) Kelurāriju un viņa piekritējus, bet Kelurārijs ekskomunicēja visus Romas kristiešus. Šo brīdi – Lielo šķelšanos jeb shizmu pieņemts uzskatīt vienotās katoļu baznīcas beigām un divu patstāvīgu baznīcu – grieķu katoļu un Romas katoļu baznīcas sākumu. Grieķu baznīca tiek dēvēta arī par ortodoksālo un pareizticīgo baznīcu.

1. Sinode – augstāko garīdznieku padome baznīcā.
2. Koncils- baznīcas augstāko garīdznieku sanāksme.
3. ikonoklastos (no grieķu val. vārdiem “ eikon” – attēls un “klao” – salauzt = svētbilžu grāvējs).

4 Ekskomunikācija – izslēgšana no baznīcas.

Lielkņazs Vladimirs

Kad 969. gadā pēc Olgas nāves Svjatoslavs devās savā pēdējā karagājienā uz Donavas Bulgāriju, par Kijevas vietvaldi tika atstāts viņa vecākais dēls Jaropolks. Viņš bija labvēlīgi noskaņots pret kristietību, sevišķi Romas katoļiem. Jaropolka valdīšanas laikā Krievzeme centās nodibināt diplomātiskas attiecības ar Vācijas karali Ottonu II. Svjatoslava vidējais dēls Oļegs kļuva par kņazu pie drevļaniem, bet gados jaunākais ārlaulības dēls Vladimirs kļuva par Novgorodas kņazu. Par Vladimira tuvāko līdzgaitnieku un padomdevēju kļuva viņa tēvocis pa mātes līniju Dobriņa. Zīmīgi, ka Vladimira valdīšanas laikā Novgorodas karadraudzē dienēja vēlākais Norvēģijas karalis Ūlavs Trigvasons. Pēc Svjatoslava nāves starp viņa vecāko un vidējo dēlu sākās konflikts, kurā Oļegs krita. Nobijies no Jaropolka varas pieauguma, Vladimirs aizbēga uz Norvēģiju, kur sāka vervēt sev karadraudzi. Ar salīgto vikingu karaspēku viņš atgriezās Novgorodā. Drīz Dobriņas sakūdīts, Vladimirs uzbruka Polockai, nogalināja tās kņazu Rogvaldu, bet viņa meitu Rognedu ar varu padarīja par savu sievu. Pēc tam Vladimira vikingu un novgorodiešu armija devās pret Kijevu, kuru ar viltību izdevās ieņemt, bet pēc laika ar nodevības palīdzību Vladimirs nogalināja savu vecāko brāli Jaropolku.

Kļuvis par Kijevas lielkņazu 978. gadā, Vladimirs uzsāka kristiešu vajāšanas. Savu varu viņš centās stiprināt ar slāvu pagānisko ticējumu palīdzību. Kijevas centrā tika izveidots slāvu dievu panteons ar Peruna, Horsa, Dažboga, Stariboga, Simargla un Mokoša tēliem. Par galveno dievu tika pasludināts Peruns, kuram par godu reizēm tika upurēti pat cilvēki. Pats Vladimirs dzīvoja daudzsievībā ar vairākām likumīgām sievām un neskaitāmām verdzenēm. Vladimira centieni pārvērst pagānismu par Kijevas Krievzemes valsts reliģiju tomēr neturpinājās ilgi, jo slāvu daudzdievība nespēja apmierināt lielkņaza vēlmes konsolidēt sabiedrību. Rusu, slāvu un somugru dievi bija atšķirīgi, arī savstarpēji radniecīgo slāvu tautību vidū pastāvēja atšķirības kultos. Pagānisms nespēja vienot sabiedrību ne tikai etniski, bet arī sociāli – pat vienā pilsētā līdzās dzīvojošie kņaza pavalstnieki par saviem favorītiem varēja uzskatīt dažādus dievus, piemēram, karavīri pielūdza Perunu, amatnieki – Svarogu, bet tirgotāji – Velesu. Pagānisms sāka apgrūtināt arī Krievzemes starptautiskos kontaktus, jo kristīgās valstis uz pagāniskajām raudzījās ar pārākuma apziņu un nepatiku. Jāņem vērā, ka 10. gadsimta otrajā pusē kristietību pieņēma daudzi Skandināvijas novadi, tā sāka iesakņoties kaimiņu Polijā un Čehijā, kristīgo ticību pieņēma maģāru cilšu vadoņi.

„Pagājušo laiku stāsts” vēstij, ka Vladimirs sākotnēji iepazinies ar visām lielākajām reliģijām un ticībām: Romas katoļiem, grieķu ortodoksālo baznīcu Bizantijā, Islāmu Volgas Bulgārijā un Jūdaismu bijušajā Hazāru kaganātā. Tikai pēc sarunas ar „grieķu filozofu” Vladimirs devis priekšroku grieķu baznīcai. Vai tas patiesi tā noticis, vēsturnieku vidū domas dalās – vieni tajā saskata tikai mītu, kas kalpojis vēlāku laiku ortodoksālās baznīcas apoloģijai, citi aiz šī stāsta ierauga vēsturiskus faktus, piemēram, arābu un persiešu vēstures avotos minēts, ka Horezmā ieradusies rusu valdnieka Vladimira delegācija, kas stāstījusi, ka viņu valdnieks vēloties pieņemt Islāmu.

Ap 987. gadu pie Vladimira pēc palīdzības griezās Bizantijas imperatori brāļi Vasilijs II un Konstantīns VIII, kuri cīnījās pret karavadoni uzurpatoru Vardu Foku. Vladimirs kā kompensāciju par atbalstu pieprasīja atdot imperatoru māsu Annu viņam par sievu. Valdnieki piekrita, taču no savas puses pieprasīja, lai Vladimirs kristās. Krievzemes valdnieks nosūtīja savas vienības uz Mazāziju palīgā imperatoriem, taču nesaņēmis Annu, ar pats ar karadraudzi devās uz Krimu pret bizantiešu pilsētu Hersonesu. Tur tika panākts izlīgums ar Bizantiju un realizētas agrākās vienošanās. Par godu Bizantijas imperatoram Vasilijam II Vladimirs pieņēma otru kristīgu vārdu – Vasilijs. Domājams, ka saskaņā ar tā laika kristīšanās tradīcijām, imperators kļuva par Vladimira krusttēvu. Atgriezies Kijevā, Vladimirs-Vasilijs pavēlēja iznīcināt pagānisko dievu panteonu un kopā ar atnākušajiem grieķu garīdzniekiem kristīja kijeviešu, tos sadzenot Dņepras upē. Jākristās bija arī visiem pārējiem Krievzemes iedzīvotājiem, tomēr vairākās vietās kristietības piekritēji sastapa pagānu pretestību. Novgorodieši piekrita kristīties tika pēc tam, kad Vladimira karadraudze bija piedraudējusi atteikuma gadījumā pilsētu nodedzināt.

Pareizticīgā baznīca par Krievzemes kristīšanās laiku atzīst 988. gadu. Vēsturnieku vidū nav tik lielas vienprātības nav, parasti par Vladimira un Krievzemes kristīšanās laiku tiek pieņemts posms starp 987. un 992. gadu.

Krievzemes kristianizācija

Lielkņazam jaunā ticība bija jāizplata pa visu Krievzemi. Kristietības izplatīšanā iesaistījās ne tikai grieķu misionāri, bet arī lielkņaza varas pārstāvji. Tikai nedaudzās vietās kristietību izdevās ieviest bez pagānu pretestības. Novgorodu 991. gadā varēja nokristīt tikai pēc Dobriņas vadītās lielkņaza karadraudzes atnākšanas un draudiem, pagāni ilgi un sīvi pretojās Rostovā un Muromā. Hronikās stāstīts par vairāku misionāru nonāvēšanas gadījumiem. Atteikties no senču dieviem nevēlējās Kijevas lielkņaziem neuzticīgā drevļanu cilts. Daudzi Krievzemes iedzīvotāji arī pēc formālās kristīšanās turpināja pielūgt senču dievus. Vēsturnieki uzskata, ka kristīgā ticība visstraujāk izplatījās apgabalos gar ceļu “no varjagiem uz grieķiem”, īpaši Kijevas tuvumā, bet attālāki apvidi vēl palika pagāniski. Pagānismu saglabāja somugri Krievzemes ziemeļos. Tomēr līdzīgi kā citās Eiropas zemēs, kur agrajos viduslaikos sadūrās pagānisms ar kristietību, arī Krievzemē Kristus mācības izplatība un nostiprināšanās ilgtermiņā nebija apturama.

Ļoti nozīmīga loma Krievzemes kristianizācijā bija Donavas Bulgārijai. Šī Bizantijas kaimiņvalsts kristietību bija pieņēmusi vairāk kā gadsimtu agrāk par Krievzemi un izveidojusi baznīcas slāvu rakstu valodu. Bulgārijā bija izveidojusies bagāta bibliotēka, ko veidoja garīgā literatūra baznīcas slāvu valodā. Baznīcas slāvu valoda bija saprotama ne tikai Bulgārijas slāviem, bet arī citām dienvidu, rietumu un austrumu slāvu tautām, tajā skaitā Krievzemes slāviem. Pēc Bulgārijas parauga arī Krievzemē dievkalpojumi notika senslāvu valodā, tādejādi padarot kristīgās ideoloģijas pamatus saprotamus iedzīvotāju vairākumam. Tā bija milzīga atšķirība no kristīgās Rietumeiropas, kur dievkalpojumi notika tikai nelielai ļaužu grupai saprotamajā latīņu valodā. (nav pabeigts)