Aicinu mūsu biedrības kolēģus iesaistīties diskusijā ar savu redzējumu.
Par problēmas būtību, atsaucoties uz Skola 2030 uzstādījumu sadaļā: vērtēšana. Te skaidri pateikts, ka būs:
4 obligātie valsts pārbaudījumi, pamatskolu beidzot:
· trīs eksāmeni: latviešu valodā, svešvalodā un matemātikā;
· ceturtais – starpdisciplinārs pārbaudes darbs par sociālās un pilsoniskās, dabaszinātņu un tehnoloģiju mācību jomu saturu, nav grūti saskatīt, kā tiek izmainīti akcenti, vēsturi ierindojot starp prātu asinošajām dabaszinībām un tehnoloģijām.
Vēsture, latviešu valoda un literatūra ir mācību priekšmeti, kas strādā psihes dziļākajos slāņos, veicina piederību nācijai, rada tās savdabību, padarot par savu Latvijas kultūras kanonu – mūsu nācijas izdzīvošanas komplektu un kompasu samulsuma brīžos. Ja mēs šīs durvis aizveram, mēs zaudējam sevi kā tautu. Šo priekšmetu statusa pazemināšana ir ceļš uz nācijas kopības nomērdēšanu. Un tas nav pārspīlējums, jo nacionālā identitātes sajūta, citējot T.Edensoru – “nav kāda uz visiem laikiem [definēta], bet gan dinamiska un dialoģiska lieta, kas atrodas milzīga tēlu, ideju, telpu, lietu, diskursu un prakšu kultūras matricas konstelācijās”.
Kas tagad notiek Latvijas izglītībā? Projekts “Skola 2030” ievieš šobrīd Eiropā u.c. jau aprobētas progresīvas mācīšanas metodes, kuras īstenojot, skolēns iegūst kompleksas prasmes. Metodiku atliek vien iztulkot, pielikt šo to pa piemēram no Latvijas vēstures un lieta darīta. Var veidot uzdevumus ar atgādnēm, kas neprasa nekādas zināšanas. Bet tas var potenciāli var veicināt procesu, ka forma sāk dominēt pār saturu un būtību un vēstures faktoloģiskais materiāls nav jāiemācās. Tā citi mācību priekšmeti izkonkurē vēsturi un nokauj bērna dabisko vēlmi uzzināt, no kurienes viņš nāk un kas to sagaida nākotnē. Projektā šobrīd es saskatu, ka visvājākās pozīcijās ir latviešu valoda un vēsture, jo latviešu valoda tiek transformēta tikai par rīku un vēsture – par pagātnes faktu mudžekli, kas modernam cilvēkam palīdz attīstīt caurviju prasmes, kas attīstāmas arī citos mācību priekšmetos. Tā arī vēsture top tikai par rīku. Starp citu, tas viss padara neiespējamu īstenot pašā projektā uzstādītos sasniedzamos rezultātus – rūpēties par Latvijas kultūrvēsturisko vērtību izzināšanu kaut vai valstij saistošā Eiropas mantojuma saglabāšanas kontekstā!
Nav grūti saskatīt, kādas konsekvences būs nākotnē? Bet tikai ar nosacījumu, ja nekas netiks darīts.
Tātad, ko mēs varam darīt? Man ir divi konkrēti ierosinājumi, par kuriem var diskutēt:
1. Ierosinājums saglabāt centralizētu eksāmenu, beidzot 9.klasi.
Argumenti par:
· vēsture attīsta kritisko domāšanu – principu jeb ieradumu domāt, balstoties uz avotiem, salīdzināt vērtēt tos, lai pēc iespējas vairāk tuvotos patiesībai, kas sociālo tīklu laikmetā iegūst kritiski nepieciešamu nozīmi, ar cilvēku, kurš orientējas laikā un telpā, ir grūtāk manipulēt;
· veicina piederību valstij – jo saprot esošās situācijas izveidošanos īpaši savā zemē, Latvijā, bet sniedz arī papildus efektu – nav kultūršoka ceļojot pa Eiropu;
· nobeiguma eksāmens Vēsturē un sociālajās zinībās varētu būt garants standartā un mācību programmā paredzētā mācību satura apgūšanai, izmantojot Latvijas vēsturnieku pētījumus un informācijas avotus par Latvijas vēsturi.
· paplašinoties piedāvājumam un iespējām mācīties attālināti (ne tikai krīzes situācijā), daudzi izglītojamie, kuru dzimtā valoda nav latviešu, izvēlas angļu vai krievu valodā pieejamos informācijas avotus. Var piekrist, ka šis piedāvājums ir daudz plašāks gandrīz par jebkuru tēmu, taču noteikti ne par Latvijas vēsturi, tās sabiedrību.
· atteikšanās no eksāmena sociālo zinību blokā nebūt neveicinās sabiedrības integrāciju, kā to uzsver valsts un izglītības sistēmā iesaistītās amatpersonas. Tieši otrādi – attālinās no valsts.
· 8. – 9.klase ir optimāls vecums, kad jauniešiem ir dabiska vēlme izzināt, kas ir bijis un vienlaicīgi ir jau spēja uztvert hronoloģisko principu, aptvert cēloņsakarības;
· nav pieļaujams, ka kāda un valstiski svarīga joma tiek atbīdīta tikai citu jomu (īpaši dabaszinātņu un vispār jau arī visu pārējo) spiediena ietekmē;
· ja CE beidzot 9.klasi, ir nepieciešams nācijas identitātes saglabāšanas vārdā visiem obligāti, tad CE beidzot vidusskolu Sociālajā un pilsoniskajā jomā varētu būt izvēles, kā tas ir šobrīd (tā nav lieka greznība, jo skolēnam ir sniegta iespēja uzzināt savu līmeni Latvijas mērogā, kas nenoliedzami iet roku rokā ar Skola 2030 vērtēšanas pamatnostādnēm).
2. Ierosinājums pārveidot integrētā Pasaules, Latvijas un sociālo zinību eksāmenā, beidzot 9.klasi.
· Labošana tiek organizēta centralizēti pašvaldībā, novadā.
· Darbā vairāk tiek iekļauti uzdevumi, kas novērtē apgūtās kompleksās prasmes, pilnīgi neatsakoties no uzdevumiem, kas pārbauda zināšanas.
· Pamatojoties uz Raiņa īsi formulēto cilvēces attīstības principu – pastāvēs, kas pārvērtīsies.
Der ieklausīties filozofā Paulā Jurēvičā, kurš dzīvojot trimdā, ir teicis: “latviešu liktenis ir atkarīgs no nācijas prestiža pasaulē, lai cilvēce negribētu zaudēt šādu tautu”. Mums ir jācīnās, lai mēs būtu un izrādās, tas ir konkrēti mūsu, kolēģi, uzdevums!
Aija Biteniece, Rīgas 84.vidusskolas skolotāja, DD darbu izstrādes eksperte Skola 2030
Komentārus un viedokļus aicinu paust Vēstures un sociālo zinību skolotāju biedrības biedriem Facebook lapā
Līdzīgi ieraksti
Vēstures un sociālo zinību skolotāju biedrības skolotāju atklātā vēstule
Biedrības “Zemgales Latviešu strēlnieku biedrība” referātu konkurss
Mācību materiāli un vietnes, ko izmantot organizējot attālinātu mācību procesu